Kā zināms, 15. novembrī tika prezentēti jaunās paaudzes Intel LGA2011 procesori, kā arī tiem atbilstošais X79 Express čipsets. Līdz pirmie procesoru eksemplāri nonāca līdz Latvijai, mani ārzemju kolēģi jau paspējuši pārbaudīt to ātrdarbību. Tāpēc šajā rakstā uzsvars tiks likts kopējam platformas atstātajam iespaidam no lietotāja – entuziasta skatu punkta.

Aplūkosim divu dažādu ražotāja mātesplates - ASUS P9X79 Deluxe un Gigabyte X79-UD3. Sāksim ar pirmo.

Mātesplate ir tipisks Asus Deluxe sērijas pārstāvis, kas tiek pārdots klasiskajās melnās krāsas kārbās. Plates standarta komplektācijā nav lielu izmaiņu, tā sastāv no lietotāja rokasgrāmatas, DVD diska, IO paneļa, astoņiem melniem SATA kabeļiem, viena CrossFire un viena SLI tilta, kā arī papildus paneļa WiFi un Bluetooth tīklu organizēšanai.

Plates centrā atrodas jaunā procesora ligzda. Tās būtiskākā atšķirība no iepriekšējām, neņemot vērā kājiņu skaitu un diezgan lielo izmēru, ir dzesētāja stiprināšanas sistēma, kuras “caurumi” šajā gadījumā nav platē, dzesētājs piestiprināms pie ligzdas metāla konstrukcijas. Šīs konkrētās mātesplates procesora ligzdas novietojums neizraisīs problēmas, izmantojot masīvu dzesētāju.

Par procesora barošanu atbild digitālā barošanas ķēde, kas izpildīta pēc 16+4 shēmas. Potenciālajam lietotājam gan jāņem vērā, ka elementi novietoti arī plates aizmugurējā pusē, līdz ar to var rasties problēmas skrūvējot plati tādā korpusā, kurā tā ir pārāk tuvu korpusa “sienai”. Par barošanas ķēdes dzesēšanu atbild divi savā starpā savienoti radiatori, siltuma novadīšanai kalpo termālie paliktņi. Savu funkciju šī dzesēšana pilda pietiekami labi, pat pie LinX stabilitātes testa un procesora sprieguma 1.35V, tās temperatūra nepārsniedza 85 grādus (mērījums veikts ar infrasarkano termometru).

Uz plates iespējams atrast astoņus DDR3 atmiņas slotus ar četru kanālu režīma atbalstu, četras SATA2 un četras SATA3 pieslēgvietas, četrus PCI-Express X16 3.0 slotus ar 3-Way SLI un Quad Crossfire atbalstu, divus PCI-Express X1 slotus, kā arī sešas ventilatoru pieslēgvietas.

Patīkami, ka atrodamas arī ieslēgšanas, restartēšanas un BIOS atiestatīšanas pogas, kā arī POST indikators, kas atvieglo darbu atvērtā stendā (plate nav ievietota korpusā).

Asus centība aizpildīt IO paneli ar USB 3. pieslēgvietām ir laba, tomēr gribētos redzēt arī PS/2 portu, jo lietotāju ar PS/2 ierīcēm ir daudz vairāk nekā tādu, kuri vienlaicīgi izmanto 10 USB gadžetus. Tāpat arī uz aizmugurējā paneļa var atrast arī pāris eSATA pieslēgvietas un izejas integrētājām tīkla kartēm un skaņas kartei.

Līdzīgi kā LGA1155 modeļiem, arī Asus LGA2011 platēm sistēmas parametru izmainīšanas notiek ar UEFI interfeisa palīdzību.

Lielākā daļa ar virstaktēšanu nesaistīto opciju ir palikušas nemainīgas, tomēr AI Tweaker sadaļā atrodami daži jaunumi. Ir iespējams sīkāk regulēt katras komponentes barošanas ķēdes parametrus, kā arī ir garāks saraksts ar mainīgajiem atmiņas subtaimingiem. Es nevarētu teikt, ka kādam tie nāks par labu, jo nepalīdz pārvarēt zināmo problēmu ar procesora frekvenču “sienām”, kas piemīt arī Sandy Bridge-E, tāpat arī netiks ievērojami uzlabots atmiņas virstaktēšanas potenciāls vai ātrdarbība.

Tagad aplūkosim Gigabyte produktu.

Priekš kompānijas flagmaņa platformas produkta, iepakojuma noformējums ir pārsteidzoši lakonisks. Tiesa, mārketinga saukļi joprojām aizpilda lielāko daļu iepakojuma virsmas, bet vismaz tagad iespējams redzēt arī lietotājam noderīgo informāciju. Izņemot pašu mātesplati, iepakojumā varam atrast lietotāja rokasgrāmatu, DVD disku, aizmugurējo paneli, sešus melnus SATA kabeļus, kā arī pāri CrossFire un SLI spraudņu.

Šī mātesplate arī ir bāzēta uz LGA2011 ligzdas un Intel X79 čipseta kombinācijas ar līdzīgu procesora dzesētāja stiprināšanas konstrukciju. Salīdzinot ar Asus produktu, Gigabyte platei ir nedaudz vienkāršāka procesora barošanas ķēde, kas organizēta pēc 8+1 shēmas. Par tās dzesēšanu, izmantojot termālos paliktņus atbild viens radiators. Lai arī radiators ir pietiekoši mazs, lai netraucētu masīvām procesora dzesēšanas sistēmām, tomēr tā efektivitāte ir zema, problēmas sākas pārsniedzot 1.32V procesora spriegumu un palaižot kādu stress testu. Jau pirmās minūtes laikā radiators un līdz ar viņu visa barošanas ķēde uzkarst tik stipri, ka iedarbojas iebūvētās aizsardzības sistēmas, pazeminot slodzi samazina procesora frekvenci. Lielākajai daļai lietotāju šī parādība neizraisīs problēmas, tomēr tiem, kas grib redzēt procesora frekvences pāri 4.6GHz, jāskatās uz kādu citu modeli.

DDR3 atmiņas slotu konfigurācija ir vienkāršota līdz četriem gabaliem. Es neuzskatu šo par nopietnu trūkumu, jo cenas 8 un 16 gigabaitu moduļiem strauji krīt. Tāpat arī neraksturīgs šīs klases mātesplatēm ir četru PCI-Express x16 3.0 slotu izvietojums, kas atbalsta Quad Crossfire un 4-Way SLI, tā parasti ir dārgāku modeļu priekšrocība. Palielinot PCI un PCI-E slotu kopēju skaitu līdz septiņiem, parādās problēma – augšējais no tiem atrodas pārāk tuvu procesora ligzdai un var būt bloķēts pat ar tādu kompaktu procesora dzesēšanas sistēmu kā Thermalright Ultra-120 eXtreme.

Līdzīgi kā Asus platei, uz IO paneļa varam atrast 10 USB 3.0 portus, bet Gigabyte ir arī parūpējušies par PS.2 lietotājiem. Vis pārējais ir standarts – pāris eSATA un LAN/Audio izejas.

Gigabyte ir viens no zīmoliem, kurš ļoti ilgi pieturējās pie veciem BIOS, taču tirgus pieprasījuma dēļ, arī viņi izdarīja soli UEFI virzienā.

Gigabyte izstrādātajā UEFI variācijā ir gan savi trūkumi, gan arī priekšrocības. Par priekšrocībām var uzskatīt ērtāku un kompaktāku opciju izvietojumu, tā saucamajā 3D BIOS idejā ir izcelti tikai svarīgākie iestatījumi pat iesācējam saprotamā veidā. Pie trūkumiem jāpiemin diezgan ilgais reakcijas laiks, profilu nosaukšanas iespējas trūkums, kā arī nespēja ātri un automātiski pāriet pie standarta iestatījumiem pēc neveiksmīga virstaktēšanas mēģinājuma.

Pēc savas būtības, Sandy Bridge-E procesoru virstaktēšanas procedūra neatšķirās no „parasto” Sandy Bridge. Tās pamatā ir tā pati procesora un atmiņas reizinātāju un sprieguma celšana lielākas frekvences iegūšanai. Vienīgs jaunievedums ir tā saucāmie BCLK „strap”i: 100/125/166/250MHz, kuri dod lielāku iespēju BCLK celšanai. Tā, piemērām, izmantojot 125MHz „strap”u nepieciešamais 4GHz procesora frekvencei reizinātājs samazinās no 40 līdz 32. Dotā prakse var but lietderīga vēlāk iznākušajam i7-3820 procesoram, bez reizinātāja celšanas iespējas, bet tai ir maz jēgas atbloķētiem i7-3930K un i7-3960X modeļiem, kuriem reizinātāji viegli iet pāri 50 un augstākā „strap”a lietošana prasa procesora sprieguma palielināšanu par ~0.03V vienādas frekvences iegūšanai.
Šobrīt prakstiskā daļa nebūs parāk interesanta, jo mans agrā C0 stepinga i7-3960X procesora testēšanas paraugs  neatšķirās ar labu virstaktēšānas potenciālu – 4.5GHz sasniegšānai vajag jau 1.34V, un turpmāku frekvences celšānu ierobežo temperatūras.

Uz ASUS plates procesors sasniedza savu maksimumu jau pēc pirmā piegājiena, bet ar Gigabyte plati tas neizdevās iepriekš minēto barošanas ierobežojumu dēļ.
Kas attiecās uz atmiņas virstaktēšanu uz LGA2011, situācija ir dīvaina. Teorētiski, „strap”u ieviešana un augstāko atmiņas reizinātāju pieejamība atļauj sasniegt atmiņas frekvences lielākas par DDR3-2133, bet praksē retie procesoru eksemplāri būs spejīgi strādāt DDR3-2333 vai DDR3-2400 režīmā. Mans procesors nav izņēmums, pāri DDR3-2133 tas neiet pie vienalga cik augstiem VTT un VCCSA spriegumiem.

Otrā problēma ar atmiņas virstaktēšanu, ir rezultātu atšķiršanās uz slikto pusi, salīdzinot ar to pašu LGA1155. Piemērām, visām atmiņām ar Elpida čipiem, kuras tirgū patlaban ir vairākums, vienādas frekvences sasniegšanai pagaidām nezināmu iemeslu dēļ ir nepieciešams par 0.10-0.15V lielāks spriegums.

Trešā problēma ir jēga no četriem atmiņas kanāliem. Precizāk, tās trūkums. Ilustrēšanai, es parādīšu rezultātus testā, kurā atmiņas apakšsistēmas ātrumam ir vislielākais iespaids uz gala rezultātu jebkuram citam – SuperPi 32M. Procesora frekvence un atmiņas iestadījumi paliek nemainīgi; atšķirsies tikai izmantoto kanālu skaits:

• divi kanāli: 8min 31.985s
• trīs kanāli: 8min 22.468s
• četri kanāli: 8min 26.969s

Tas nozīmē ka lietotājam nav vienmēr jacenšās aizpildīt visus atmiņas slotus, jo ieguvums no aproja palielināšanas var tikt “noēsts” ar ātruma zušanu pie pārejas uz četrkanālu režīmu.

Kopumā, LGA2011 platformas pievilcība entuziastiem ir apšaubāma. Vienīgā tās reālā priekšrocība par LGA1155 ir divi papildus kodoli, kuriem ir jaupurē ar augstāku siltumizdalījumu, sliktāku atmiņas virstaktēšanu un diezgan lielu naudas summu, uz ko spejīgi būs tikai nedaudzi.

Raksta autors: TaPaKaH