Dainius Matijosaitis ir viens no ātrākajiem autosportistiem Lietuvā. Viņa autosporta karjera bijusi neparasta: sākusies vēlu un izbraucies ar kvadracikliem, motocikliem un rallija auto, Dainius beigās palicis pie autošosejas. Viņš ir arī viens no pirmajiem dalībniekiem, kurš aizpildīja pieteikumu dalībai Hankook Baltijas 1000 km sacensībām, kas no 16. līdz 18. jūnijam norisināsies Pērnavas „Auto24Ring” trasē.

Autosportists vienlaikus ir arī slavens uzņēmējs, izpletņlēcējs un Lietuvas pilsētas Kauņas mēra dēls. Viņa autosporta CV sastāv no trešās vietas Eiropas Lemānas seriālā 2015. gadā un vairākiem Lietuvas un Baltijas autošosejas tituliem. Aicinājām Dainius uz interviju par viņa līdzšinējo karjeru, nākotnes plāniem un personīgo skatījumu uz autosportu.

Dainius, pastāsti mums vairāk par Hankook Baltijas 1000 km sacensībām. Kas būs tava komanda un ar kādu auto tu brauksi?

Mēs plānojām piedalīties Hankook Baltijas 1000 km sacensībās jau no to izsludināšanas brīža. Mēs vēlamies parādīt mūsu atbalstu profesionāliem organizatoriem un labām idejām, kas stiprinās autošosejas nākotni. BRUM BRUM Sport komandas nosaukums dalībnieku sarakstā redzams jau labu laiku, bet es vēl nevaru pastāstīt nedz par pārējiem braucējiem, nedz par automašīnu. To mēs izziņosim pēdējā nedēļā pirms sacensībām.

Tu agrāk biji rallija pilots, bet tagad mēs tevi redzam tikai autošosejas trasēs. Kādēļ?

Ja tu gribi būt labs dejotājs, tu nevari vienlaicīgi trenēties baletā un slidošanā. Tev jāizvēlas viena disciplīna un jāuzlabojas tajā.

Rallijam ir daudzas priekšrocības, piemēram, braukšanas jautrība un negaidīti pavērsieni, tomēr tās pašas lietas var kļūt arī negatīvas. Ir trīs lietas, kādēļ es pārgāju uz autošoseju un izvairos no rallija: avārijas rallijā ir neizbēgamas un tās notiek samērā bieži, tas ir bīstamāks un aizņem daudz vairāk laika.

Ja tu atgrieztos 10 gadus atpakaļ, vai tu pieņemtu tos pašus lēmumus savā autosportista karjerā?

Es domāju, ka daudzi braucēji rīkotos citādāk nekā es to darīju. Es par sportistu kļuvu pašmācības ceļā un sāku ar to nodarboties vien 22 gadu vecumā. Tādēļ es pieļāvu daudzas kļūdas un pieļauju tās vēl arvien. Var teikt, ka dažas no tām bijušas tiešām muļķīgas, bet ir svarīgi kaut ko no tām iemācīties.

Ja būtu bijis kāds, kas manā karjeras sākumā būtu pateicis, ko darīt, viss būtu bijis vienkāršāk. Es uzkāpu uz vairākiem krāpnieku grābekļiem, tādēļ mans autosporta mācību ceļš ir bijis visai grūts. Man vairākkārt bijušas domas par šī visa pamešanu.

Vai tev ir plāni par to, ko darīt pēc 10 gadiem? Dakāras rallijs, Lemānas 24 stundas?

Dakāra ir mans sapnis jau gadiem. Es daudzus gadus atpakaļ braucu ar kvadracikliem un sapņoju par braukšanu Dakārā ar kvadraciklu. Bet tagad es saprotu, ka nebiju tam gatavs.

Tas nav noslēpums – Dakāra ir mans mērķis, bet tagad ar automašīnu, nevis kvadraciklu vai motociklu. Tomēr domājot par to reālistiski, es saprotu, ka neesmu vēl gatavs tādam izaicinājumam. Līdz ar to prioritāte šobrīd ir Lemānas 24 stundu sacensības. Esmu gan pēdējos gados ieguvis lielu pieredzi un saprotu, ka arī tur būt nav vienkārši.

Vai tu sacensībām trenējies arī psiholoģiski?

Es domāju, ka jebkurā sportā ir svarīgi būt psiholoģiski gatavam. Mūsu ķermeni vada smadzenes un ne vienmēr mēs tās līdz galam saprotam. Ir būtiski mācēt apieties ar stresu autosportā. Ja tu spēj atbrīvoties no stresa, tas ļauj izvairīties no papildus kļūdām.

Es gan nesaku, ka veltu daudz laika šādiem treniņiem. Mana pieredze autosportā un izdarītās kļūdas mani ir norūdījušas tāpat kā mans ikdienas darbs, kurā kļūdas parasti izmaksā vēl dārgāk. Neviens vēl nekad nav redzējis mani aizmetam ķiveri. Es māku apieties ar kļūdām.

Ja 12 gadīgs bērns, potenciāls sacīkšu braucējs, nāktu pie tevis un prasītu, ko darīt – mācīties vairāk ekonomiku vai vairāk braukt ar kartingu, ko tu viņam ieteiktu?

Studēt ekonomiku, bez šaubām. Nav obligāti jākļūst par uzņēmēju, tomēr tikai zinot ekonomikas un mārketinga principus, tu vari kļūt par īstu sportistu. Es varbūt kādu apbēdināšu, bet pati braukšana nav galvenais darbs autosportā. Žēl gan, ka ir daudzi braucēji, kas to nesaprot.

Vai tu domā, ka kāds latvietis, igaunis vai lietuvietis kādreiz kļūs par F1 pilotu?

Noteikti nē. Es negribu kļūt par slikto, kurš biedē jauniešu ar domām „tu esi slikts un neko nevari”, bet mums jābūt reālistiskiem. Jebkurš, kurš ir draugos ar ekonomiku un autosportu, jums pateiks to pašu. Ja kāds vēl nesaprot, es varu īsi paskaidrot.

Lietuva, Latvija vai Igaunija ir pārāk mazi tirgus jebkurai globālai kompānijai. Sezona F1 komandā maksā ap 10-15 miljoniem eiro un tev piedevām jābūt arī izcilam braucējam. Nav neviena uzņēmuma mūsu valstīs, kas var piedāvāt šādu summu un vēlas reklamēties F1.

Visi partneri un sponsori, kā logotipi redzami F1, ir lielas starptautiskas kompānijas. Tām visām ir prioritāti tirgi. Un tie tirgi parasti ir vairākas reizes lielāki par mūsējiem, kā arī tiem ir daudz lielāks „piedāvājums” ar potenciāliem F1 pilotiem.

Kā tu domā, kādēļ autosporta popularitāte Baltijas valstīs tik ļoti atšķiras?

Igaunijai bija Marko Martins un tagad ir Ots Tanaks, kurš ir viens no labākajiem rallija pilotiem pasaulē, tādēļ rallijs tur ir autosports numur viens.

Latvijai ir Reinis Nitišs un Jānis Baumanis, panākumiem bagāti rallijkrosa piloti. Tas ir visstraujāk augošais autosports pasaulē un Latvijā šoruden tiks aizvadīts pasaules čempionāta posms. Tādēļ rallijkross šobrīd Latvijā ir ļoti atpazīstams.

Un Benediktas Vanagas atstājis ļoti lielu iespaidu uz Dakāras rallija popularitātes celšanu Lietuvā. Par to noteikti neviens nešaubās. Visi tagad cenšas viņam dzīties pakaļ. Viņš ir ne viens ātrs braucējs, bet arī ļoti labs mārketinga speciālists un pārdevējs. Bet mūsu mazo tirgu dēļ viņa iespējas ir ļoti ierobežotas.

Dainius, kā tu domā, kas ir galvenais faktors autosporta pasākuma popularitātei?

Organizācija, labi zināmi braucēji un sacīkšu automobiļi, kā arī organizatora skats uz autosporta faniem.