Ir daudz lietu un parādību, par kuru patiesumu mēs esam pārliecināti teju kopš dzimšanas, taču kuras zinātnieki uzskata par dīvainām iedomām. Un viņiem ir taisnība. Lūk, šādi desmit populāri mīti. 

Taču ja vēlies vairāk izprast Visuma un cilvēces lielākos noslēpumus, tad sestdienu vakaros ieslēdz televīzijas kanālu „National Geographic”, kur izcili raidījumu vadītāji, tostarp Morgans Frīmens, Nīls Degrass Taisons un Džeisons Silva iztirzās daudz dažādu interesantu tēmu.

Zibens vienā vietā nesper divas reizes

Kā tad! Ir patiešām interesanti, cik šis mīts ir dzīvelīgs. Zibenim, kas ir elektriskā izlāde atmosfērā, nav atmiņas, tādēļ tas itin mierīgi var iespert jebkur. Bieži – torņos, baznīcās, kalnos, augstos kokos, stabos. Interesanti, ka apkārtnē augstākie objekti ne vienmēr ir pirmie upuri. Zibens var neiespert 80 m augstā kokā, bet gan jumtā tam līdzās.

Televīzijas tornis vai debesskrāpis, kura augstums pārsniedz 300 m, teju garantēti saņems vismaz vienu spērienu, ja negaiss plosīsies tieši virs tā. Piemēram, Ņujorkas „Empire State building” zibens trāpa apmēram 25 reizes gadā. Bet kāds entuziasts vētrainā naktī 2014.gadā fiksējis 17 zibens spērienus Čikāgas trīs augstākajos debesskrāpjos.

Mēness tumšo pusi Saule nekad neapspīd

Daži domā, ka vienīgajam Zemes pavadonim ir tumšā puse, kas ir sasalusi, visu pamesta, ļaunu spēku apsēsta. Patiesībā Saule secīgi apspīd visu Mēness virsmu, vien Zemes pievilkšanas spēka un eliptiskās orbītas dēļ daļa paliek slēpta mūsu skatiem. Tā kā Mēness apgriežas ap savu asi tikpat ilgā laikā, cik apriņķo mūsu planētu, rodas iespaids, ka redzam tikai vienu pusi. Rūpīgs novērotājs var redzēt apmēram 59% no tā virsmas.

Meteorītiem nonākot atmosfērā, tie berzes iespaidā sakarst un tādi sasniedz Zemi

Šķiet, visi zina, ka divu objektu saskaršanās rada berzi, savukārt tās rezultātā rodas siltums. Kad meteorīti ienāk atmosfērā, tie uzkarst tik ļoti, ka spīd un ir redzami simtiem kilometru tālu. Taču šos kosmosa ķermeņus uzkarsē nevis berze, bet gan atmosfēras spiediens. Ja gāzi saspiež, tā kļūst karsta. Meteors, kustoties ar ātrumu 15 km sekundē vai vairāk, tik ļoti saspiež gaisu sev priekšā, ka tas kļūst ļoti karsts un sakarsē meteorītu.

Brīdī, kad meteori ietriecas zemē, tie nav karsti, kā varētu domāt, bet gan auksti vai pat ļoti auksti. Meteorīti, kas sastāv no putekļiem, akmeņiem, ledus vai metāliem, miljardiem gadu ir atradušies kosmiskajā telpā – aptuveni trīs grādos virs absolūtās nulles. Tādēļ uzkarsušais gaiss ap meteoru nespēj neko citu, kā vien apsvilināt ārējos slāņus.

Smadzeņu šūnas neatjaunojas

Protams, atjaunojas. Cilvēka ķermenī atjaunojas ikviena šūna, ja vien tam ir pietiekami daudz laika. Taču ilgu laiku zinātnieki uzskatīja, smadzeņu darbība ir ļoti sarežģīta un tā varētu tik traucēta, ja pieaugtu jaunas šūnas. Bet 1998.gadā Zviedrijā un ASV strādājošie pētnieki atklāja, ka pieauguša cilvēka smadzeņu atmiņas un mācīšanās centru šūnas var atjaunoties. Tas vieš cerību arī par jaunām metodēm Alcheimera slimības ārstēšanai.

Cilvēks atklātā kosmosā eksplodēs

Šo mītu ir radījušas zinātniskās fantastikas filmas, piemēram, „Total Recall”, kurās izmantoti šausmu elementi. Patiesībā cilvēks atklātā kosmosā var izdzīvot 15-30 sekundes. Apmēram pēc 15 sekundēm skābekļa trūkums organismā izraisa bezsamaņu un nosmakšanu, taču ne eksplodēšanu. Ja ārpusē nav pietiekama spiediena, kas saglabātu asinis un ķermeņa šķidrumus šķidrus, tie sāks „virt”. Krasās temperatūras izmaiņas – 120 0C Saulē un -100 0C ēnā – paplašinātu audus. Tāpat cilvēks būtu pakļauts nežēlīgai dažāda kosmiskā starojuma, Saules mikrodaļiņu plūsmas, citu gružu iedarbībai. Taču tas vairs nav svarīgi, jo nāve iestātos jau pirmo minēto iemeslu dēļ, un, tā kā kosmiskajā telpā nav skābekļa, tad ķermenis varētu pārvietoties izplatījumā gadiem ilgi.

Polārzvaigzne ir spožākā zvaigzne ziemeļu puslodes debesīs

Tā nav – Sīriuss ir par 1,47 zvaigžņlielumiem spožāks. Svarīgākā ir Polārzvaigznes pozīcija debesīs – tā atrodas tuvu debess ziemeļpolam, ap kuru griežas visas ziemeļu puslodes debesis, ir viegli atrodama un redzama pat spožās pilnmēness naktīs. Tādēļ Mazo Greizo Ratu spožākā zvaigzne vienmēr ir bijusi labs pavadonis ceļotājiem. Polārzvaigzne patiesībā ir trīs zvaigžņu sistēma, kur ap vienu galveno zvaigzni riņķo vēl divas. Interesanti, ka vienu no tām izdevās nofotografēt tikai ar „Hubble” teleskopu.

No augstceltnes krītoša sīka monēta var nogalināt gājēju 

Vēl viens mīts, kas kļuvis populārs, pateicoties filmām. Patiesībā jebkura sīka monēta ir un paliek sīka monēta, tādēļ lejā stāvošs cilvēks varētu sajust tikai nepatīkamu dzēlienu. Peniju vai centu būtu grūti pārvērst nāvējošā ierocī, jo tas ir pārāk sīks, plakans un saskaras ar pārāk lielu gaisa pretestību. Jā, plakanā forma palielina gaisa pretestību. Eksperimenti liecina, ka monētiņa sasniedz savu maksimālo ātrumu apmēram 15 m no kritiena sākumpunkta un pēc tam krīt ar konstantu ātrumu 40km/h. Ja nebūtu gaisa, tad ātrums sasniegtu 335 km/h, un „bolīds” varētu kaitēt lejā stāvoša cilvēka galvaskausam.

Kosmosā nav gravitācijas

Jādomā ikviens ir redzējis attēlus, kur astronauts lēkā pa Mēness virsmu gluži kā cilvēks pagalmā pa batutu. Lēkā tā, it kā nebūtu nekāda smaguma spēka. Taču arī kosmosā darbojās pievilkšanās spēki (gravitācija), un astronautu šķietamo bezsvaru rada fakts, ka viņi riņķo orbītā ap Zemi. Patiesībā viņi krīt uz virsmu, bet vienlaikus pārvietojas uz sāniem, to nesasniedzot. Pievilkšanās spēks samazinās līdz ar attālumu (samazinājums ir distance kvadrātā), taču tas nekad nesasniedz nulli. Interesanti, ka kosmiskajam kuģim, esot orbītā apmēram 400 km no Zemes, gravitācija ir samazinājusies par apmēram 10%.

Pārtiku drīkst pacelt piecas sekundes pēc nokrišanas 

Proti, ja jūs nometat pārtiku uz grīdas, tad jums ir piecas sekundes, lai to paceltu, pirms tā kļūst piesārņota. Piedodiet, bet grīdas tīrība ir daudz svarīgāks faktors, jo uz tās esošās baktērijas uzreiz nokļūst uz pārtikas. Ja vēlaties izvairīties no baktērijām, tad nekad neēdiet to, kas ir nokritis uz grīdas, vai pirms ēšanas to labi nomazgājiet.

Evolūcijas rezultātā notiek attīstība uz augšu

Protams, dabiskā atlase iznīcina neveselīgus gēnus, tomēr organismi saglabā daudzas nepilnības. Daži piemēri: sēnes, haizivis, vēži un sūnas. Šie organismi ir pilnībā pielāgojušies videi un izdzīvojuši bez īpašiem uzlabojumiem. Tādējādi evolūcija ne vienmēr nozīmē augstāku attīstību, dabiskā atlase nozīmē precīzu pielāgošanos videi.

Nepalaid garām iespēju noskatīties interesantākos kanāla „National Geographic” zinātnes raidījumus – „Kosmoss: Visuma odiseja”, „Stīvena Hokinga nākotnes zinātne”, „Zvaigžņu sarunas”, „Stāsts par Dievu ar Morganu Frīmenu”, u.c. Skaties sestdienās, no 2.jūlija plkst. 19:00.