Aktuāls

Ko gaidīt no azartspēļu tirgus nākotnē?

Datori, IT, bizness

Top 6 mobilie telefoni senioriem 2018. gadā

Tālruņi, mobilās ierīces

Kad pienāks beigas Francijas ērai WRC pasaules čempionātā?

Auto, Moto

Ar šo ievada publikāciju aizsākam jaunu rakstu un pamācību sēriju par virstaktēšanu, kuru veidos mūsu pašu klokošanas guru TaPaKaH. Jau rīt BOOT.Lv gaidāms pirmais praktiskais piemērs, šodien – iepazīšanās.

Vairākums cilvēku, kas vēl nekad nav palielinājuši sava datora komponenšu frekvenci, jeb nav nodarbojušies ar “overclocking”, šo darbību saprot kā kaut ko bīstamu, kas nenovēršami pasliktinās datora stabilitāti un saīsinās tā mūža ilgumu.

Īstenībā tā nav, turklāt, lai paplašinātu detaļu lietojamību un samazinātu garantijas remontam iesniegto ierīču skaitu, visām mūsdienu datoru komponentēm nominālfrekvence tiek piešķirta ar diezgan lielu temperatūras un sprieguma rezervi, tā lai to detaļu varētu darbināt ne tikai aukstā telpā, bet, piemēram arī kādā neventilējamā korpusā, atrodoties siltā valstī, kur gaisa temperatūra mēdz pārsniegt 40 grādus pēc celsija. Protams otrajā gadījumā ar virstaktēšanu labāk nenodarboties, taču pirmajā gadījumā šāds pasākums nebūs nekas bīstams. Pat, ja lietotājs iziet ārpus ražotāja paredzētajiem lietošanas rāmjiem, šāds pasākums nebūs nekas bīstams.

Pirmkārt, visiem mūsdienu procesoriem, mātesplatēm un videokartēm ir iešūtas daudzlīmeņu temperatūras, spriegumu un strāvas aizsardzības, kuras sākumā centīsies samazināt frekvences, ja tas neizdoties, tad dators tiks vienkārši izslēgts, nemaz nesasniedzot kritisko punktu.

Otrkārt, pat, ja lietotājs neprātīgi paceļ spriegumu  degradējot komponentes, tad tās darbības termiņš tiks samazināts no 20+ līdz, teiksim, 10 gadiem, kas nav kritiski – mēs taču tomēr datorus mainām biežāk.

Treškārt, varbūt to nav godīgi teikt, bet, ja tomēr kāda komponente nosvilst garantijas termiņa darbības laikā, tad to vienmēr varēs apmainīt, jo nav nekāda veida, lai servisa darbinieki atšķirtu virstaktētu detaļu no parastas, ar noteikumu, ja tā nav fiziski modificēta.

Centrālais procesors jeb CPU

Tas ir tikai loģiski, ka jebkura liela korporācija, kā piemēram, Intel vai AMD centīsies izmantot visas likumīgās iespējas palielināt savu peļņu. Tā kā veiksmīgai konkurencei visos tirgus segmentos vajadzīgi simtiem modeļu ar dažādu kodolu skaitu, takts frekvenci un citām opcijām, būtu absurdi domāt, ka katrs procesora modelis tiek radīts no nulles. Lai samazinātu izpētes un izstrādes izmaksas, ļoti bieži procesori ir no vienas saimes, bāzēti un viena un tā paša kodola, pat ražoti uz vien konveijera, vienkārši, kad pienāk laiks tos pārdot, procesori tiek pārbaudīti pēc tirgus pieprasījuma un iešūts attiecīgs mikrokods, kas definē tā standarta frekvenci. Tas nozīmē, ka vislēnākajām un visātrākajam procesoram, ja abi tie ir bāzēti uz viena kodola, statiskais virstatēšanas potenciāls būs vienāds.

Izpētes un izstrādes izmaksu samazināšana ar to vien neierobežojas. Tā kā procesori atšķiras ne tikai ar takts frekvenci, bet arī kodolu skaitu, tad būtu loģiski izmantot “vienus un tos pašus kodolus” procesoriem ar dažādu kodolu skaitu.. Agrāk to darīja, apvienojot vairākus vienkāršākus kodolus zem viena vairāku kodolu procesora, kas bija dārgs un dažādas problēmas izraisošs pasākums. Tagad to dara otrādi – atslēdzot kodolus. Protams, kodolu atslēgšanai ir zināmi ierobežojumi, jo, piemēram, pat atslēgti kodoli vēl joprojām patērē elektrību, kā arī izdali siltumu. Patlaban kodolu atslēgšana iespējama uz AMD procesoriem, sākot ar AM2+ un uz augšu. Piemēram, Sempron 140/145 ir tie paši Atholon II X2 240/245 ar vienu atslēgtu kodolu. Athlon II X3 realitātē ir slēgti Athlon II X4. Penom X2/X3 arī diezgan bieži atslēdzami līdz četriem pilnvērtīgiem kodoliem.

Mātesplates

Laikam jau nav nekāds noslēpums, ka mātesplates ļoti maz ietekmē datora ātrdarbību. Galvenais ir ko atšķiras lētā un dārgā gala mātesplates ir čipsets, komponenšu kvalitāte un pieslēgvietu, kā arī integrēto komponenšu skaits. Pērkot high-end jeb dārgā gala mātesplati, cilvēks vairāk samaksā par mārketingu, nekā par reāli vajadzīgām lietām. Dažreiz gan var nebūt izejas, ja, piemēram, nepieciešami četri PCI-express sloti.

Kas attiecas uz čipsetu, te lietotājam ir jāizvēlas pēc savām vajadzībām, ņemot vērā arī to, ka lētā gala čipseti, it īpaši tie, kas aprīkoti ar integrētu videokarti, nav īpaši virstaktējami. Tas ir skaidrojams ar to, ka mūsdienu mātesplašu virstaktēšanas optimizācijai ir nepieciešams diezgan liels izpētes apjoms, kuru pie ierobežota inženieru skaita ražotāji labāk atvēlē mid-end un high-end produktiem, kas ir tikai loģiski, jo no tiem tiek iegūta vislielākā peļņa.

Vispārīgā komponenšu kvalitāte lieliem zīmoliem ir diezgan laba visam piedāvājuma klāstam un par to nav īpaši jāuztraucas. Manuprāt, būtiskākā atšķirība ir CPU barošanas ķēdē – jo lētāks produkts, jo vājāka tam ir CPU barošana, mazāk fāžu, vājākas komponentes, trūkst radiatori uz barošanas. Fāžu skaitu parasti var aprēķināt pēc droseļu (choke) skaita blakus procesora ligzdai, parasti starp ligzdu un aizmugurējo paneli. Ja skaits ir mazāks par vienu droseli uz katru kodolu, tad virstaktēšana agrāk vai vēlāk novedīs pie barošanas pārkaršanas, to gan iespējams novērst aktīvi dzesējot barošanu. Parasti vajadzīgo fāžu skaits ir 1-1.5 uz katru kodolu, vairāk par astoņām nav nepieciešamas, tā jau ir pilnīgi lieka greznība. CPU barošana dzesējas galvenokārt caur plati jeb PCB , radiatori nepieciešami tikai tad, ja blakus tai nav absolūti nekādas gaisa plūsmas.

Operatīvā atmiņa jeb RAM

Daudzi cilvēki to jau zin, bet vēlreiz atkārtošos, ka zīmoli, piemēram, A-Data, Apacer, Corsair, Crucial, Exceleram, G.Skill, Kingston, Mushkin, OCZ, Patriot un daži citi, paši neražo atmiņas, tie tikai pērk DDR3-1066/1333 sertificētus moduļus no lieliem OEM (Original Equipment Manufacturer) ražotājiem, tādiem kā Elpida, Hynix, Micron, Nanya, PSC, Samsung. Katrs zīmols uzliek savu specifikāciju, radiatoru, uzlīmi un pārdod detaļas ar uzcenojumu. Kā izņēmums var būt tikai visdārgākie atmiņas komplekti, kuriem nepieciešama nestandarta PCB, bet arī arī tad tos ražo kāds partneris.

Ja specifikācija nepārsniedz DDR3-1066/1333, tad zīmoli, lai netērētu daudz naudas atmiņu testēšanai, parasti paļaujas uz to, ka OEM atmiņa nav defektīva, veic minimālas testus un tirgo moduļus tālāk. Ja specifikācija ir DDR-1600 vai lielāka, tad nekādas garantijas no OEM vairs nav un zīmoliem pašiem ir jāveic testi. Atkal, katrs zīmols cenšas maksimizēt savu peļņu, līdz ar to OEM moduļi, kas pēc testiem rāda vislabākos rezultātus tiek pārdoti dārgāk, ar labākām specifikācijām.

Ja pieprasījums pēc high-end komplektiem ir mazs, tad labus moduļus var izmantot arī mid-end komplektu ražošanai. Ja modulis nevelk pat 1600, tad to vienmēr varēs pārdot pēc savas 1066/1333 specifikācijas. Līdz ar to, pērkot lētā gala 1066/1333 komplektus, ir iespēja trāpīt uz labi virstaktējamu atmiņu. Pat, ja nepaveiksies, tas nebūs nekas briesmīgs, jo atmiņas ātrums datora ātrdarbību ietekmē ārkārtīgi maz.

Saistītās tēmas: datorskomponentesvirstaktēšana

Izsaki savu viedokli